Gandrīz laimīgas sievietes

Marija Metļickaja pārdomā par mūžīgām tēmām: kas ir laime un vai ir iespējams nodzīvot dzīvi bez kļūdām. Alja Dobrynina agri palika orfeja. Vecmāmiņa Sofja Pavlovna, kura viņai aizvietoja gan māti, gan tēvu, gan citus radiniekus, sūdzējās, ka mazmeita burtiski atkārto viņas kļūdas, it kā atkārtojot neizieto. Bet Alja, ar savu kaislību, pareizību, cēlumu, dzīvoja tā, kā viņai lika sirds. Tieši tāpēc viņai ne reizi vien nācās piedzīvot nodevību, vilšanos, cerību sabrukumu. Bet dzīves bez kļūdām nav. Un Alja, kļūstot pavisam pieauguša, saprot: galvenais — viņas dzīvē bija mīlestība, īsta, visaptveroša. Tātad, viņa ir gandrīz laimīga sieviete. Jo būt pavisam laimīgai, droši vien, nav iespējams.