Edošās pasakas

Es pati nevaru noticēt, ka šīm pasakām ir gandrīz tikpat gadu, cik manam dēlam Vasilijam. Un viņam jau ir divdesmit viens gads. Jā, es tās rakstīju speciāli viņam – kad viņš bija mazs, viņu izdevās pabarot tikai pie aizraujoša stāsta. Pēc tam man piedzimusi meita Serafima, kura ēda pat sliktāk nekā Vasi. Un Edošās pasakas es stāstīju jau viņai. Šo gadu laikā es saņēmu daudz pateicību no vecākiem bērniem, kuri maz ēd, kuriem grāmata kļuva par galda grāmatu burtiskā nozīmē. Tā atradās uz bērnu krēsla galda, un bērns piekrita ēst putru vai kotleti tikai tad, ja viņam izlasīja par mīļākajiem varoņiem. Un tas ir mans galvenais apbalvojums. Un mana laime. Jūsu Maša Trauba!