Tikai pēdējo četru gadu laikā Krievijā notikuši septiņi gadījumi, kad izglītības iestādēs tika nošauti skolēni. Kas ir vainīgs pie tā, ka jaunieši nošauj savus vienaudžus? Varbūt valsts ar savu bezpalīdzīgo kultūras pārvaldību, rūpēm par morāli un ētiskajām vērtībām? Vai kino, kas visos valsts kinoteātros rāda garlaicīgas un vulgāras filmas, pretīgas šausmu filmas un vulgārumus? Ko tās nes jauniešiem? Agresiju, kritumu, bezcerību… Šai — vienai no vissmagākajām mūsu realitātes problēmām — veltīts jaunais romāns, ko sarakstījis Pāvels Astahovs. Šajā dienā Dmitrijam Svobodinam viss gāja greizi. Agri no rīta nomira viņa audžuvecmāmiņa. Pēc tam viņam nācās izturēt sanitāru un rajona policista rupjību. Pēc tam viņš saņēma brīdinājumu darbā par kavēšanos. Pēc tam viņš izsita strīdu ar savu patēvu, kurš nicīgi nosauca viņu par neveiksminieku un, turklāt, ar to aizskarošo segvārdu, kas pie viņa pielipis vēl skolā. Skolā… Tieši tā bija visu viņa bēdu un neveiksmju avots. Un tā trijotne klasesbiedru, kas viņu apsmēja, — arī ir vainīgi, ka viņš ir neveiksminieks. Un stulbais fiziskās audzināšanas skolotājs, kurš pastāvīgi pazemoja viņu priekš meitenēm. Un visa tā nežēlīgā, melīga, nosmakušā atmosfēra 11. B klasē… Un nekas apmiglotajā apziņā nav palicis, izņemot atriebes alkas. Briesmīgas, nekontrolējamas, mežonīgas, kā trakais dzīvnieks. Dmitrijs paņēma patēva pumpējošo šauteni, piepildīja kabatas ar patronām un devās uz skolu, kuru viņš pabeidza pirms trim gadiem. Tieši šajā laikā tur notika stunda, ko vadīja pazīstamais advokāts Artioms Pavlovs…
