Stāsts par Hodžu Nasreddīnu

Sovjetu rakstnieks Leonīds Solovjovs 1920. gados daudz ceļoja pa Vidusāziju, vācot un pētot folkloru. Daudzas pasakas, leģendas un teikas kalpoja par pamatu autora stāstam par tautā mīļā Hodžas Nasreddīna piedzīvojumiem, viltīgā klaiņotāja, gudrā un jautrā cilvēka, vājāko un nabadzīgo aizstāvi, kura galvenie ieroči bija izdomas spēja un precīzs vārds. Šeihu un emīru iznīcinātājs un parasto cilvēku mīlulis ceļo no pilsētas uz pilsētu uz sava ēzeļa, atstājot aiz sevis sodītus bagātniekus un pateicīgus nabagus, bet priekšā viņam lido tautas runas — no mutes mutē tiek nodotas smieklīgas un mācīgas stāsti par aizraujošiem un reizēm bīstamiem piedzīvojumiem. Pārvērsties par galma zvaigžņu vērotāju, lai izglābtu mīļoto no emīra harema; atbrīvot Buharas iedzīvotājus no alkatīgā procentu ņēmēja; palīdzēt maza ciemata iedzīvotājiem, kuriem neļauj dzert ūdeni alkatīgais ezera saimnieks, — no visiem piedzīvojumiem Hodža Nasreddīns iznāk uzvarētājs, jo patiesība ir viņa pusē. Dilogija «Stāsts par Hodžu Nasreddīnu» — tas ir spilgts, dinamiskas romāns «Traucētājs» un filozofiski liriskas «Apburtā princis». No pirmās līdz pēdējai lappusei grāmata ir caurvīta ar dzirkstošu humoru un ironiju, dziļu gudrību un milzīgu mīlestību pret dzīvi un cilvēkiem — no tās nav iespējams atrauties! Reālistiskās ilustrācijas grāmatu grafikas meistara Anatolija Zinovjeviča Itkina lieliski atspoguļo austrumu kolorītu stāstījumā un atklāj varoņu raksturus.