Kristīne, Lāvransa meita. Krusts

Grāmatā iekļauta pēdējā daļa Nobela prēmijas laureātes, norvēģu rakstnieces Sigrid Unset (1882-1949) trilogijā "Kristīne, Lāvransa meita" ar nosaukumu "Krusts" (1922). Tajā noslēdzas Kristīnes dzīves stāsts. Pieaugušo dēlu māte un plaša īpašuma saimniece, viņa rūpējas ne tikai par savu ģimeni, bet... arī par neskaitāmiem radiniekiem. Bet ne vienmēr ir viegli sadzīvot pat ar mīļoto vīru bruņinieku Ērlendu vai ar māsu - ko gan teikt par kaimiņiem, kuriem atturīgā Kristīne paliek sveša un nesaprotama. Pēc neskaitāmām bēdām un likstām viņai beidzot ir lemts atrast patvērumu un garīgu mieru.

Un lūk, pienāca diena, kad, iekāpjot kuģī, viņi devās pāri Trondheimas fjordam; tas bija kuģis "Svētā Lavrentijs", tas pats, ko Ērlends bija nolīdis pirms kāzām, lai vestu pūru mājās uz Hjusabiju.
Bija klusa vēlā rudens diena, fjorda tālums spīdēja pelēkā, svina mirdzumā; no visa pasaules nāca aukstums. Augstākie mākoņi, tur, kur debesis bija pavisam zilas, šķita kā visplānākā milti, ko vējā izkaisījusi. Kuģis lēnām un smagi apgrieza akmeņaino ragu. Kristīne skatījās uz baltajiem putu šļakatām zem klints un domāja, vai viņai atkal nāksies ciest no jūras slimības, kad viņi izies atklātā jūrā. Ērlends stāvēja pie margām, pie paša priekšgala, ar diviem vecākajiem dēliem. Vējš plivināja viņu matus un apmetņus.
Sigrid Unset