Snīpulītis no Snīpuļciema

Reiz naktī, kad Snīpuļciemā smaržoja pēc tikko uzdīgušas zāles, kādā mājā piedzima pavisam mazs Snīpulītis.
– Paskaties, cik viņam skaists uzrauts deguntiņš! – Snīpulīša māmiņa teica tētim, un viņš, mājot ar galvu, nočukstēja: – Tik skaists deguntiņš vēl nav bijis nevienam snīpulim Snīpuļciemā.
Sirsnīgs stāsts par kāda maza Snīpulīša augšanu un pasaules atklāšanu. Šī ir ļoti īpaša grāmata. Laikā, kad vēl spriedām par izdošanu, manuskriptu lasīju priekšā saviem bērniem (bilžu tad vēl nebija). Pēc katras nodaļas lūdzās nākamo un, kad teksts bija galā, lika pateikt autorei, lai raksta turpinājumu. Mani grāmata “saņēma ciet” ar valodas ritmiskumu – to bija ļoti viegli lasīt priekšā. Parasti, kad lasu balsī, man ik pēc mirkļa jāžāvājas, jo garo teikumu vidū pietrūkst skābekļa. Ar “Snīpulīti” tā nav, teksts skan kā pats no sevis – viegli un brīvi kā elpa. Bet Una Leitāne ir apbrīnojama māksliniece. Viņas bildēs ir kaut kāda burvestība, goda vārds! Mani tās nomierina, rada mājīguma sajūtu, pārliecību un cerību, ka viss būs labi. Un tās ir tik priecīgi kr
Snīpulīši nav cilvēki. Snīpulīši ir snīpulīši. Viņiem visiem ir mazi, mīlīgi uzrauti deguntiņi. Snīpuļi aug ātrāk nekā cilvēki. Snīpulītis piedzima pavasarī, bet jau vasarā viņš tipināja pats savām kājelēm, kaut arī kaķis vēl it viegli varēja viņu apgāzt. Ko viņš sadarīja visu savu garo pirmo dzīves gadu? Nē, neko TĀDU nepaveica. Pasaulei apkārt neapbrauca, pirātus nesatika, vampīrus neizbiedēja. Kopā ar vecākiem mierīgi dzīvoja un auga. Šis ir stāsts par to, kā, apejot ap māju, dažkārt var ieraudzīt daudz vairāk, nekā visu pasauli apskrienot. Stāsts vai – ja labāk tīk – pasaka, kas palīdz apstāties, norimt un veltīt laiku visdārgākajam – mūsu bērniem. Jā, zinu, ka esmu gari uzrakstījusi, bet par šo grāmatu esmu gatava runāt ilgi un daudz, un esmu pārliecināta, ka jaukās meitenes Lauras Vinogradovas vārds būs lasāms uz grāmatu vākiem vēl un vēl, un vēl.”
Guna Pitkevica, redaktore